Izspārdu es sniega čupu
Par, ko sētnieks sola dod pa muti
Saku tam visu, ko zinu par viņa māti
Līdz ieraugu virsū man skrienam nāvi
Es pamūku malā un ieskrien tā stabā
Un kļūst kā stencils ielas malā

Es izspārdu čupu un skrienu, ko māku
Bet dzīvi savu vairs nepanāku
Tā izgaist kā migla un pazūd kā rublis
Ko nodzēris brālis Karbonkulis
Un esmu es tagad kā sasista krūze
Jēgas nekādas tik drumstalu kaudze