Es pamodos
Un tevis nebija blakus
Sabijos, ka tagad
Vajadzēs apmeklēt kapus

Grāmatā mani nespiediet
Jo negribu būt es
Zvaigzne saltā, kas
Turas pie alfabēta staltā

Zvaigzne man saka,
Ka neprotu rakstīt,
Bet uzkatu, ka tas ir labāk
Kā citam ar pirkstu acī bakstīt

Es labāk palieku
ekrānā zilgani baltā
Jo tad es varu izstiepties
Un nostāties pozā staltā

Grāmatā mani nespiediet
Un zvaigžņu druvā
Ieiet aizliedziet

Gribu es rakstīt dzeju,

Kurā es īpaši gudri
Par sevi un pasauli smeju
Bet netieku talāk par
1, 2, 3 valša deju

Uztveru ritmu un liekas, ka slīdu
Kaut patiesībā kā dzērājs
Klumburoju un klusu īdu
Jo nesaprotu īsti par, ko
Par dzeju vai deju es smeju

Es gribi rakstīt, bet nezinu
Par, ko es smeju
Un kāds gan tam visam
Ir sakars ar dzeju

Tāpēc riņķojam 1,2,3  1,2,3 deju

Es negribu vairāk urbt
Jo kāda gan jēga
Ja dzīve tā pat mīl drupt

Es negribu vairāk urbt
Jo, kāds gan labums no uguns
Ja negrib vairāk tā kurt

Es negribu vairāk urbt
Jo skujos brīžus ir vieglāk
Kā laimīgos mirkļus sev burt

Es negribu vairāk urbt
Jo ir sajūta tāda, ka dzīve
Ļoti mīl nažus man mugurā durt

Kaut, kas ir palicis

Un neiet tas prom
Kā olglīte maza un vārga
Zem pelnu kaudzes svara
Tā lēnām vēl kvēl
Pavisam lēna un vārga
Lai arī cerības kvēlot
Tai nav vairs nekādas

Bet gribas tai būt par spēcīgu liesmu
Tādai, kas silda un biedē mazliet
Tādai, kas vilina un saraukties liek
Tādai, kas sirdij gavilēt liek
Tādai, kas vienmēr mīlēta tiek
Bet cerības kvēlot tai vairs nav nekādas
Jo lēni tai apdzis mūsu saprāts liek

Es iebrāzos dzīvē tavā
Kā viesulis kvēlais
Kam aiztures nav
Un bradāju tur
Kā zilonis cēlais
Kurš pēdas atstāj
Tik dziļas un asas
Kā tanks visulēnais
Tad iežmiedzis asti
Es aizmuku
Kā šakālis bezgala vārgais

Kādreiz es ar mācījos repu
Bet tagad pie biroja galda aizturu klepu
Es neburzu pantus par ielām un vielām
Es vienkārši klusi brienu gar sienām

Man bailes no repā iekļautiem pantiem
Jo velk tie uz krimināliem pantiem
Es bailēs riju šo netīro dzeju
Un vakarā skaļi pie TV smeju

Es smeju par tupo deviņarpusi
Ko simto reizi TV baro man klusi
Bet grāmatu kādu ik dienu
Es kamīnam ziedoji liegi

Un kādreiz kad kļūšu es gudrāks
Jo klausīšos TV ziņu skudrās
Es mierīgi kūpinot pīpi
Mazbērniem raustīšu snīpi

Šai naktī, kad zvaigznes debesis min
Ļaudis visapkārt Ziemssvētkus svin
Tiem klāti ir galdi un galvās ir maldi
Jo liekas, ka pārtika laimīte ir

Izskaitot pantus sagrābs tie mantu
Un smiedamies rādīs, ka laimīgi ir
Bet paies šie svētki un pienāks tas mirklis
Kad sapratīs cik tupi pēc rīšanas pienāk rīti

Ziemas spelgonī saltā
Tā viņu pa ledu valkā
Jo izrāvis sirdi no krūtīm tai laukā

Tā viņu tagad tur ieslēgtu traukā
Jo pēc tam, kad to pa ledu valkā
Ir skaidrs, ka izbēgt viņš gribēs laukā

Gribas man šodien
Kaukt kā odam
Kam noslēgta pieeja
Asins podam

Tāpēc es saku
Spied pa pogām
Lai dzīve mums rit
Daudz ātrak, ja esam kopā