Es karogu pie sirds sev spiežu
Lai dzīvotu ar to šo dienu
Es gribu izjust to cīņas sāpi
Es vēlos sajust to lepnuma kāpi
Ko sajuta sievas un vīri
Kas cīnījās par mūsu zemes brīvi

Vokatīvs vai lokatīvs
Brālītis man infantīls
Neatšķir tas pien no al
Tāpēc pļūtīdams ņem gal

Es sniega piku sirdī spiežu
Jo sasalt tā man ļaus
Es cirvi savas dzīves logā sviežu
Un izdauzīts tas aukās kauks

Es nejūtu vairs mirkli it ne vienu
Jo nav kam savas jūtas paust
Es gribu sajust tikai vienu
Kā saites mani pušu raus

Es labprāt sniegā pārvērstos
Un zemai pāri pārklātos
Un pavasarī līdz ar pirmo saules staru
Es izkustu un zemē veldzētos

Izspārdu es sniega čupu
Par, ko sētnieks sola dod pa muti
Saku tam visu, ko zinu par viņa māti
Līdz ieraugu virsū man skrienam nāvi
Es pamūku malā un ieskrien tā stabā
Un kļūst kā stencils ielas malā

Es izspārdu čupu un skrienu, ko māku
Bet dzīvi savu vairs nepanāku
Tā izgaist kā migla un pazūd kā rublis
Ko nodzēris brālis Karbonkulis
Un esmu es tagad kā sasista krūze
Jēgas nekādas tik drumstalu kaudze

Kad uzspiežu pildspalvu papīram baltam
Tā pati zīmē līniju savu
Es tikai drosmīgi turu tās galu
Un ciešu uzraugu, lai nesasniedz
Tā papīra malu

Es ļauju, tai satraukti ceļot
Lai domām manām būtu, kur klejot
Es pieturu pildspalvas galu
Un jūtu, ka drīzumā
Tā sasniegs papīra malu
Jo domām es neredzu galu

Es ieleju sev kārtējo
Saldā pašapmāna devu
Un sajūta man tāda
Kā mātes pienu no krūts es dzeru

Tas ir daudz vieglāk kā
Iekost to saldo ogu maizi
Ko ome man deva
Kad sastapu raizi

Tagad, kad liels es un brašs
Dzīves vagās brienu
Laikam nekad vairs nesapratīšu
Kur un kā, lai atgūstu bērnības mieru

Ar prieku es izlaužu meitenei rokas
Jo citādi dzīvot ar mani tai mokas
Un savas, kas tīras kā dzemdību mokas
Es mierīgi mazgāju vietā, kur odzes lokās

Ir mirkļi, kad dvēsele mana
Vienkārši ņem un dzied
Un dziļi man pofig
Ka kādam tai mirklī
Sūdīgi iet

Es tai kā bērniem
Dziesmusvētku estrādē
Ļauju priekā diet

Un saprotu to, ka šajā brīdī
Es neļauju dzīvei
Sev garām skriet